Kādas cilmes šūnu sekrēcijas veidi?
Tātad bioloģijā, atkarībā no daudzuma, kas atrodas dzeltenuma ovoplazmē (barības vielu piegāde), parasti ir jānošķir 4 veidu olšūnas:
- alecital - olšūnas, kurās dzeltenums nav pilnībā klāt;
- oligolecitalnye - sastāvā ir neliels dzelzs daudzums. Šis tips ir raksturīgs lielākajai daļai bezmugurkaulnieku, kā arī zīdītāju. Tas pats olu veids cilvēkam;
- mesolecital - satur mērenu dzeltenuma daudzumu (abiniekus);
- pollecital - dzimuma šūnas, kas ir ļoti bagāti ar dzeltenumu. Šis olu veids ir raksturīgs rāpuļiem, zivīm, putniem.
Tāpat atkarībā no tā, kā dzeltenums tiek izplatīts tieši olšūnu audos, ir ierasts atšķirt:
- isolecitalny - vienāds dzeltenuma sadalījums ovoplasmā;
- anisoletsitalny - dzeltenums ir sadalīts nevienmērīgi uz olu. Šajā gadījumā šo apakštipu var iedalīt arī telolecitalā (dzeltenuma koncentrāts vienā no poliem) un centrālo ciklā (dzeltenums koncentrējas centrā, atrodas ap kodolu un to ieskauj šaurs ovoplasmas lentes).
Kādas ir olu struktūras atšķirības?
Iepriekš minētā olu veidu klasifikācija norāda uz to struktūras atšķirībām un pilnīgi atspoguļo struktūras izmaiņas dzimuma šūnās filogēzes procesā.
Visu zīdītāju, ieskaitot cilvēkus, olas, kas atrodas vēsturiskās attīstības augšgalā, saskaņā ar to iekšējo struktūru pieder oligolecitalam.
Pirmkārt, šī struktūra ir saistīta ar faktu, ka nepastāv vajadzība pēc uztura materiāla uzkrāšanās olšūnā, jo embrija attīstība notiek dzemdē. Nepieciešamās barības vielas, kuras auglis saņem kopā ar asinsriti.
Dzīvniekiem sākotnējie fizioloģijas posmi, līdz pat putniem, olšūnas olbaltumvielās ir maz, jo organisma attīstība notiek ūdens vidē.
Rauguļu un putnu dzeltenuma apjoma pieaugums, pirmkārt, izskaidrojams ar to, ka šo dzīvnieku embriji atrodas slēgtā telpā un to ieskauj blīvas, praktiski nepieejamas olu čaulas.